Pārklājums

Jau kopš antīkās pasaules laikiem būvēm un figurāliem objektiem tiek izmantotas krāsas un pārklājumi. Tiem bija (un joprojām ir) veidola radīšanas, kā arī aizsargkārtas un nodilumkārtas funkcijas. Ņemot vērā būvmateriālu sadēdēšanu, ko izraisa izmeši, pēdējās desmitgadēs arvien vairāk palielinās aizsardzības funkcijas nozīme – jo īpaši pret būvēm kaitējošo mitruma iedarbību.

1964. gadā pieņemtā Starptautiskā pieminekļu un vēsturisko vietu konservācijas un restaurācijas harta („Venēcijas harta”) ir saistošs, starptautiskā līmenī piemērojams pamatdokuments, kas regulē darbību vēsturisku būvju jomā. Tā kalpo kā galvenās vadlīnijas visiem, kas nodarbojas ar arhitektūras pieminekļu saglabāšanu, un cita starpā nosaka prasības attiecībā uz izmantojamajiem būvmateriāliem. Piemēram, tiek ieteikts pieminekļu restaurācijā izmantot jebkuru mūsdienu konservācijas un celtniecības paņēmienu (tikai tad), ja tradicionālie tehniskie līdzekļi izrādās nepietiekami un mūsdienu konservācijas un celtniecības paņēmienu un tehnisko līdzekļu efektivitāte ir pamatota ar zinātniskiem pētījumiem un praktisko pieredzi (10. pants).

Piemērojot šo prasību būvmateriālu un būvju aizsardzības līdzekļu jomai, kļūst saprotams, kāpēc, arhitektūras pieminekļu saglabāšanā bieži tiek dota priekšroka, piemēram, vēsturiski pārbaudītām saistvielām , nevis jaunām, „modernām” saistvielām. Turklāt no Venēcijas hartas izriet prasība par

• atgriezeniskumu (katrs pasākums ir iejaukšanās oriģinālajā substancē, tāpēc ir jāsamazina līdz minimumam, un tam lielā mērā ir jābūt „labojamam” jeb „ir jābūt iespējai uzturēšanas nolūkā atkārtot konservējošo iejaukšanos”).
  
• un autentiskumu (pasākumam pēc iespējas mazāk vajadzētu ietekmēt pieminekļa „īstumu”). Bieži vien pastāv konflikts starp šiem „pieminekļa saglabāšanas mērķiem” un tehniskā optimuma mērķiem. Turklāt konfliktu potenciālu rada arī jautājums par noteiktu materiālu vai saistvielu atbilstību tehniskās izpildes prasībām.